Mēs atgriezāmies agrā pavasarī, pirmdienā.
Mežs pie Igaunijas robežas, pļavas un padebeši smaržoja pēc neizplaukušām lapām un ziemas dziļā miega. Vēl pēc kā tāda, kas ilgi, pacietīgi bija gaidījis, pēc prombūtnes un svešāduma. Bijām nonākuši tālākajā punktā — ļaudis stāsta, ka aiz Ziemeļu vārtiem viss beidzas. Apmetāmies dzīvot pašā Ziemeļu vārtu ailē. Sevī prātoju, ka ziemeļu mežs zinās, kas darāms.
Un tas gan zināja, gan nezināja, jo viss jau bija nolemts pirms manas pēdas mina pavasara cerīgo, vēso ziemeļzemi. Nolemts, bet aizvien vēl gaidīja, kad pateikšu — jā, nē, varbūt, tā, šitā, nekā, jā.
Mana zeme, mani ļaudis, mans ozols, manas sūnas, mana zāle — tas viss nemanāmi, pa strāvai, pa rasas pilienam, pa vēja pūsmai sejā, pa aukstam Saules staram, turēja mani sajēgā.
Iesākumā viss kūsāja cerībā — sašķīdušie ilūziju spoguļi salīmēti ar līmlenti, izbirušās lauskas paslaucītas zem dīgstošās zāles asniem.
_____ OtrdienaTajā otrdienā viņš atkal raudāja.
Nauda. Vārds, vēl neizteikts, nogūla uz galda kā mitrs akmens. Asaras sprāga vēl pirms kāds šo akmeni bija paspējis dabūt pāri lūpai. Lēnām un negribīgi sāku atminēt, ka asaras aizspogulijā vienmēr bira mirkli pirms — vēl pirms būtiskie, sazemētie jautājumi paspēja tapt izrunāti. Sāļās piles, trīcošais augums, gaisa stīvums bija pirmais gājiens spēlē, gājiens, kas padara visus citus soļus neiespējamus. Tu nevari dusmoties uz vīru, kurš raud. Tu nevari bilst: arī es esmu nogurusi. Tobrīd tu iekāp senajās, nodriskātajās kurpēs un kļūsti par to, kura nes, iznes, pienes. Asaru vīram.
Naktī Chaski nespēja gulēt man blakus.
Viņš līkņāja, sarāvies gultas pašā malā, reizēm man šķita, ka rokas pieturas pie gultas rāmja, lai neizkristu. Šad tad, labajās dienās, mēs gulējām saritinājušies zvērīgā, mīļā ņudzeklī — tas bija tad, kad mēs nerunājām ne par ko citu, tikai par to, cik skaista ir Indija. Kā man būtu jāpamet viss un viņa guru templī jāmācās dejot — tā slaidi, sievišķīgi, debešķīgi skaisti, ak, cik skaisti tu dejotu, tālā Indijas templī, pie mana guru kājām, nestu ziedus, mēs dziedātu saulei austot, karsējot, rietot, varbūt nemaz nebūtu jābrauc uz Austrāliju, varbūt guru mūs svētītu, mēs kalpotu, mēs beidzot būtu īsti, tu beidzot būtu īsta.
Bet tajās dienās, kad viņš gulēja pieķēries gultas malai kā kuģa bortam vētras plosītā okeānā — es vēros ārā, nakts padebešos. Un atminējos stāstu par kādu vīru, kurš domāja, ka ir lielāks par visām jūrām. Persijas ķēniņu, kam savulaik pakļāvās tūkstošiem ļaužu, kura vārds lika drebēt un pazemīgi klanīties kā veciem, tā jauniem.
Tomēr jūra šim vīram nepakļāvās — un tas notika šādi. Lai viņa kareivji varētu nokļūt Grieķijā, ķēniņš pavēlēja uzcelt tiltu, kas mestu savu muguru pār šaurumam, kas šķīra divus kontinentus. Un, šeku, reku! — vien pēc neilga laika un pāris simtiem dzelmē dušošu strādnieku līķu, savīts no nebeidzami garām virvēm, tilts bija gatavs. Taču, vēl pirms pirmais kareivis paspēja uz tā spert savu kāju, uzbangoja vētra. Un jūra ņēma un norija tiltu.
Ārprāta dusmās Persijas ķēniņš lika pērt jūru ar ķēdēm — veselas trīssimt reizes. Sacīts — darīts. Karavīri līkņāja jūras krastā un pletnēja viļņus, skaļi izkliedzot lāstus: "Rūgtais ūdens, mūsu ķēniņš tevi soda, jo tu viņam esi nodarījis pāri, lai gan viņš tev savā žēlsirdībā nav darījis nekā ļauna." Jūras dibenā kareivji iedzina kvēlojošus karsta dzelzs stieņus un meta ūdeņos smagas dzelzs ķēdes — kā apliecinājumu tam, ka ūdens ir pakļāvies, ka tas ir savažots un ielikts cietuma cellē. Pēc tam ķēniņš pavēlēja nocirst galvas tiem, kuri tiltu bija cēluši.
Tiltu gan uzcēla no jauna. Ķēniņa dusmas pārgāja. Un kādu dienu viņš, saprotams, nomira un, ja vien tas nebūtu kur pierakstīts, būtu izgaisis no ļaužu atmiņām kā ļauns sapnis.
Es gulēju un domāju, ka esmu šī jūra. Tikai ķēniņš, kurš gulēja jūdzēm tālu no manis, pašā nesasniedzamākajā gultas malā, to nedarīja glauni. Tas nedusmojās skaļi, nelika izkliegt lāstus, viņš prata ielikt ķēdes, pletnes un dzelzs stieņus jūras pašas rokā. Un tā sodīja sevi, un es sodīju sevi — par viņa nespēku, par neprātu, par visu, kas vien jelkad ir bijis un nebijis, noticis un varbūt notiks.
Un tad, pēc visām vientulībā izdomātajām ne pārāk prātīgajām un neprātīgajām domām, es aizmigu, pārgurusi no darba, darba, darba.
_____ TrešdienaUn kādu reizi, sen senos laikos, tikpat senos kā pagājusī trešdiena, pēc mīlēšanās, brīdī, kad Chaski piedzīvoja orgasmu, es piepeši pavēru acis un ieraudzīju, ka viņš tur plaukstas, cieši piespiestas pie vēdera, kā sargājot, aizzīmogojot sevi ciet — man likās, ka viņš vienlaikus kaut ko murmina, bet, pati būdama piepildījuma vilnī, nespēju noķert, ko tieši.
not gonna give, nedošu, mans, to je moje — valodas jaucās un čuksti bija pārāk klusi, zemi, sevī ierāvušies. Pirksti izpletušies, spiežoties miesā.
Es gulēju blakus un nekustējos.
Tas bija kas jauns, es prātoju. Tas ir kas jauns. Bet varbūt tas tā bijis vienmēr? Neatdot sēklu — to es sapratu, tas nebija ne viegli, ne jutekliski, bet tieši — saprotami. Jo svēta lāse, sēkla, kas, ceļoties augšup, kļūst par uguni, nevis krīt valgā klēpī, ir un paliek svēta lāse. Varbūt pat cienīju to, jo zināju, ka tas prasa gadu laikā izkoptu disciplīnu. Kas top aizturēts, kļūst par gaismu, par spēku, par strāvu, kas nes vīru pretim dievišķajam — tas jāciena.
Bet šoreiz bija citādi — viņa rokas nebija šādas rokas, joga rokas. Līkie pirksti slēdza vārtus, aizbultēja tieši manā acu priekšā — ar tādu kā nosodījumu, kā pārmetot krustu, lai nelabais nevarētu ienākt un paveikt savus grēka darbus.
No rīta es apsēdos uz lievenīša saules aukstajos staros un šķietami mierpilni viņam pajautāju: "Kas tas bija, ko tu darīji?"
Un Chaski atbildēja — bez vilcināšanās, ar pārliecību, kādā cilvēks pauž acīmredzamu patiesību: "Es nevaru atdot savu enerģiju. Man ir sajūta, ka tu gribi no manis ņemt."
Nosodījums, pretīgums, pamācošs tonis — un piepeši es sajutos kā lūdzēja, kā likumpārkāpēja, kā izmantotāja, kā, kā, bezgalīgi kā.
Viņš nobēra vārdus itin kā atkārtojot kaut ko pašsaprotamu, "tev-taču-būtu-jāsaprot-amu" — pamācoši, garlaikoti. Tā, it kā teiktu — skaties, muļķe, šis logs atrodas ziemeļu pusē. Tā tas ir. Un vienlaikus ar pārmetumu, kas krājies, krājies, rūdzis, jau plūst pa katru šķirbu un drīz — sprāgs. Jūra saņems sodu, tā nu tas būs.
Mēs sēdējām uz lievenīša mājā, kur katra lieta, panna, karote un rīsu paka nozīmēja manu iestāšanos un cīņu par to, lai mēs varētu būt — abi.
_____ CeturtdienaPirms šī rudens, pirms meža un raudāšanas, un plaukstu krampēšanās vēderā, es kādā ceturtdienā stāvēju pie baltas baznīcas. Virmoja sveču smarža, mūru aukstums un solījumi — tik liegi un balti, un maigi. Tā bija liela diena, mana dēla kāzas.
Iznākot no baznīcas, mēs pagājāmies mazliet nostatus, lai ļautu pār jauno pāri birt ziediem un skūpstiem. Un piepeši man piesteidzās kāda sieviete — nē, iznira no zemes, parādījās no nelaika. Izsakot savu sakāmo, viņa neraudzījās man acīs, vien ātri nobēra vārdus un jau griezās, lai aizsteigtos tālēs. Viņa runāja klusītēm: "Esi vērīga. Viss nav tā, kā tas izskatās. Zmej."
Kad mēģināju viņu pūlī atrast, neredzēju nekā, tikai kāda svētā nevērīgi novietotu, zālēs ieaugušu statuju — tas bija Svētais Stefans. Svešinieks Stefans — manī nočīkstēja kāda sena atmiņu atvilktne, kaut kas par lidojumu pāri okeāna, par svešinieku, kurš sēdēja man blakus, par mirkli, kad viņš manī paraudzījās un es zināju kaut ko, kam īstenība iestāsies tikai tagad.
Stāvēju, balstot muguru pret baznīcas sienu, un mana sirds sitās negudra. Man šķita, ka tūlīt zaudēšu samaņu, kājas bija kļuvušas mīkstas kā purva dūksnājs.
"Ne tagad, ne tagad," es sev stingri teicu. "Šodien ir skaista diena, liela diena, ne tagad!"
Pavēros apkārt un ieraudzīju Chaski. Visu šo laiku viņš stāvēja netālu. Neprasot es zināju, ka viņš ir dzirdējis un jutis, kas nule notika.
Pēc tā mirkļa viss lēnām sāka briest un veidoties — gluži kā lavas upes zem vulkāna sāk virmot un gatavoties izvirdumam vēl ilgi pirms mirkļa, kad kalns vems savus uguņus un postīs visu, kas pagadīsies ceļā. Ar ādu jutu, ar sirds stīgām zināju, ar prātu pieķēru tās mazās pieturzīmes, kas vēstīja, ka dziļi Aizspugulijā tiek kalts plāns. Mazas neprecizitātes, pārteikšanās, prombūtnes mirkļi, izspēlēta klātbūtne — viss kaut kam tapa gatavots.
Chaski bija dzirdējis, ko čukstēja sieviete pie baznīcas. Un tikai tad sapratu, ka viņa bija runājusi ar mani slāvu mēlē, ne pašas.
Viņš zināja, ka es sāku redzēt.
_____ PiektdienaTajā piektdienā mana meita mani gaidīja pie jūras.
Sīks, trausls stāvs — starp lieliem, krastmalā izkaistītiem akmeņiem.
Mans bērns raudāja.
Mans bērns raudāja un teica: "Man šķiet, ka es esmu tevi zaudējusi. Es nezinu, kur tu esi pazudusi. Tu esi vien ēna no tā, kas tu kādreiz biji."
Es stāvēju viņai blakus un ļāvu, lai veļas — sāpes, dusmas, pārmetumi, ilgas, neaizstāvējos un neizskaidroju.
Es teicu, Qollari teica: "Meitiņ, lūdzu piedod. Man ļoti žēl, ka tā notika. Kādreiz es būšu pateicīga par šo pieredzi. Es tevi ļoti mīlu."
Te, pie zili zaļās jūras, es beidzot pamodos — pavisam, neatgriezeniski, acīm plaši vaļā, visā atklāsmes jēlumā, īstenības īstenībā un tajā, kā šī īstenība sāp.
_____ SestdienaBija sestdiena un saimniecības preču veikals oda pēc tīrīšanas līdzekļiem un sīviem sviedriem.
Teicu sev, ka esmu atbraukusi pēc naglām vai spuldzēm, vai kaut kā, ko prasīja mājas, bet īstenībā, īstenībā es biju šeit, lai elpotu. Man bija vienalga, ka gaiss šeit smird, ka ļaužu ir par daudz — elpot, elpot, ieelpot!
Tā pudele, nejaucīgā pudele, stāvēja apakšējā plauktā. Brūnas plastmasas, ar medicīniski trieptiem burtiem uz etiķetes. "Bērza darvas šampūns" — tik vien. Paņēmu pudeli rokās, neatļauti atkorķēju vāciņu un ieielpoju.
Manī iegāzās smarža — tūlītēja, tumša, kreftīga. Tur smaržoja bērza darva — kā sveķi un ugunskura dūmi un vēl kaut kas pirmslaicīgs, senatnīgs, tik sens. Asiņojoša koka elpa, tas, kas atrodas visu lietu apakšā, serdē, centrā, viducī.
Es stāvēju veikala ejā un elpoju, ieielpoju, elpoju.
Starp slotas kātiem un suņu barību, netīkamajā veikala gaismā.
Un manī atsprāga vaļā, ar milzu spēku izgāzās vārti. Tavu lielu troksni! Vaļā nāca viss, kas tik ilgi bija puvis un sērējis aizkrāsnē.
Tobrīd es piemirsu, ko biju veikalā meklējusi, ātri nopirku brūno pudeli un aizelsusies steidzos ārā. Man reiba galva, mute bija kļuvusi sausa, acis gruzdēja un ausīs neciešami džinkstēja.
Es, Qollari, iesēdos mašīnā un braucu, braucu, braucu — viena mana daļa kliedza no prieka par atkalsatikšanos, par atmošanos, otra brēca no bailēm par to, kas tagad notiks, par sodu, ko saņemšu par sevis atgūšanu, par sāpēm, kas sāpēs.
Braucot pa lielceļu, apjautu, ka man nepieciešams pielikt kājas cieši pie zemes, piekļaut pēdas, iebrist dubļos — jebko. Acis atrada mazu sānceliņu un es strauji nogriezos un izklupu ārā pa mašīnas puspavērtajām durvīm.
Pagrābu darvas pudeli un apsēdos mitrajās, durstīgajās sūnās. Pavēros apkārt — priedes, alkšņi un bērzu birzs. Vilku smaržu no pudeles kakliņa vēlreiz un vēl, man gribējās noraut visu, kas mugurā, noplēst sev ādu, visas ādas. Paraudzījos apkārt, vai esmu viena. Nebiju — kokos dziedāja putni, zaļoja bērzi, lodāja skudras. Tomēr neviena cilvēka nemanīja. Es nometu drēbes un lūdzu, lai ķermenis man rāda, kas tam nepieciešams, jo citādi — citādi es nespēšu izturēt spriedzi un to, kas nule noticis.
Un es elpoju, ieelpju, izelpoju.
Un es elpoju, ieelpju, izelpoju.
Septiņi, seši, pieci, četri, trīs, divi, viens, dziļš sapnis.
Mani apskauj Mušitu siltais, bezgalīgais augums. Tajā brīdī es topu par viņu, par zvaigžņu telpu un visu, kas aiz tās. Mēs vairāk neesam divas, viņa ir es un es esmu viņa. Mēs esam tas.
____Un caur viņu, caur mani mans ķermenis sāka kustēties. Es pievēru acis un cēlos.
Es cēlos un sāku dejot — ne tā slaidi, sievišķīgi, debešķīgi skaisti, ak, cik skaisti, kā tālā Indijas templī, pie Guru kājām, atnesusi ziedus, dziedājusi saulei austot, karsējot, rietot, tā īsti, beidzot esot daiļi īsta. Es dejoju caur tumsu un neglītumu, caur kailumu un greizām kustībām, caur dzīvnieka elpu, smaržu, iekš apziņas, kas nav no šīs planētas un vienlaikus mīt tieši te.
Rādi, rādi, rādi man — kas ir šis vīrs, rādi! Kas ir tas, ar ko esmu saskārusies, kas ir tas, kam esmu velījusi visu, rādi! Ne no malas, no iekšpuses, no iekšām, no viduča! Rādi! Skrējēju, jogu, mīlnieku, nedzimušā bērna tēvu, ziņnesi — rādi!
Ķermenis vibrēdams kustējās, sirds bunga sitās, es līkņāju, locījos — un biju tur, kur Aizplīvurijā ceļo šamaņi, ceļo redzošie, ceļojam mēs.
_____Vispirms es sajutu aukstumu.
Tas trīcēja no serdes, salti plīstot iekšpusē kā jūdzēm biezs tūkstošgadu ledus un tomēr ne. Šis aukstums bija cits, nedzīvs, cits teiktu — ļauns, tomēr īstenībā nekāds, nekas. Tas ne smējās, ne nesmējās. Jo nejuta neko, jo tur iekšā nebija nekā. Mans kailais ķermenis bērzu birzī drebēja, ādu punktoja zosāda, taču nekas nelīdzinājās sāpošajam aukstumam, kas sūca iekšpusē.
Tad visu pārņēma neaprakstāms, neremdināms izsalkums. Izmisušas, nepiepildāmas slāpes un bads iekšā rēgojās kā akacis, bezdibenis, nebeidzams, ne-beidzams. Tik sens, ka tam vairāk nav atmiņas par laiku, kad bijis citādi.
Tur nebija cilvēka, tas nebija cilvēks. Apmales bija dzīva miesa, bet vidus svešs, citāds, ne miņas no ļaužu sirds siltuma, pat no vīru un sievu bailēm, dusmām tur nebija — ne miņas.
Uz brīdi es atvēru acis un priekšā ieraudzīju mazu zēnu — tam bija kādi gadi četri. Puikas sirds bija saplēsta lupatu lēveros, acis izbīlī ieplestas un rokas sniedzās pēc kaut kā, kaut kā, kas šķita pametam, pametam. Pēc dvēseles, puisēns sniedzās pēc savas dvēseles. Bet tur, kur kādreiz bija silta bērna sirds, tur ienāca kas Cits — puisēnam par izbīli un kaunu, par neaprakstāmu kaunu.
Tas Cits, kurš iebrida bērna sirdī, dejojot biju es. Izsalcis, izslāpis gars, kurš ņem un apņem tos, kas kādreiz dziļi ievainoti — noticis kas nepanesams, izdarīta izvēle, neveiksmīgi pārziemota ziema. Es, gars, kurš vēlāk dzīvos puiša ķermenī, pastiepos, lai paņemtu mīļumu — no kokiem, zāles, papardēm. Tās sadega, pārvērtās pelnos. Man bija iekritušas, asi izsalkumā mirdzošas acis, vēders sarāvies čokurā, pirksti pussaliekti. Pašā viducī visam šim trulumam, nejūtīgumam, izsalkumam — sasalusi bērna sirds, bez dzirksts, bez dzīvības.
Un es dejoju ledus iekšpusē, es biju ledus, es biju atvars, es biju izsalkums un dvēseles zudums. Es zināju, ka šo ledu nespēj atsaldēt vissiltākās rokas, visjaudīgākā Medicīna, tikai un vienīgi iekšēja izvēle, izvēle atsaukties tam vārgajam saucienam, kas nāca no zudušās dvēseles tālu tālumā. Saukt sevi mājās un atsaukties. Un es, gars, kurš bija izsalcis un izslāpis, kurš bija atradis sev skaistas, slaidas mājas — rokas, rumpi, vaigukaulus un kailu galvu — es nelaidīšos vaļā.
Es, īstā es, nokritu zemē, skujās, uz kailām saknēm un melleņu mētrām. Zināju, ka ilgāk vairāk sevī šo izsalkušo garu miesot nedrīkstu, citādi šī telpa bija kļuvusi tik tumša, tik netīriem logiem, ka drīz tā aizmirsīs, ka gaisma pastāv, ka gaisma ir.
Mušitu lēnām atdalījās no manis, palīdzot man izlaist svešo būšanu, neatstājot sevī pēdas.
Viņa apskāva mani, apjoza ar zvaigžņu mēteli un teica: "Ir tie, kurus dziedināt nevar, ja iesi vēl tālāk, tad jūs būsiet divi, jo tas, kurš mīt Chaski, ir nolūkojis arī tevi. Apstājies, kamēr vēl vari."
_____Es pietrausos kājās, bija pienākusi nakts.
Un bērzi baltoja man apkārt, es lēnām apvilku drēbes, apsēju jostu, noslaucīju asaras piedurknē, pataustīju, vai mana zvaigžņu drāniņa ir man pie sirds. Kaut kur tuvumā no purva malas pacēlās baltas zosis. Es zināju, ka man jādodas tām līdzi.
Un bērzu mizas baltā gaisma sāka augt augumā un es dziļā aizkustinājumā redzēju un jutu, kā birzs klusītēm mirdz. Caur šo gaismas mirdzumu un melnā, tumšā darvas piliena īstumu es beidzot atkal biju es.
Un varēju vārdā nosaukt to, kurš negaidīja mani mājās.
Un man bija vienalga, viena alga, jo caur melno darvas pilienu es atkal biju es.
_____ SvētdienaBija svētdiena.
Es beidzot teicu: "Atsaucies."
Atsaucies bērnam, kurš tevī sasalis kliedz. Dvēselei, kura sen vairāk nemīt tevī, bet tik ļoti vēlas nākt mājās.
Un viņš beidzot teica: "Te mūsu ceļi šķiras."
Un svētdien viņš bija prom.
Kopš tā laika es nezinu neko. Ļaudis runā, ka viņš mainījis vārdu. Vēl kāds stāsta kādus citus niekus. Reizēm es redzu sapņus un klusi raudot mostos, mana sirds jautā: "Vai viņš ir dzīvs? Vai miris?"
Un es viņu, sirdi, neklusinu. Jo es mīlēju, mīlu un mīlēšu. Sevi. Un caur to visu, kas pastāv — visu, kas pastāv.
_____Pie manas gultas stāv melnā kladīte, tā pati, kas izceļojusi pasauli krusti šķērsu. Es pasniedzos — pēc tik ilga laika pasniedzos. Melnās pierakstu grāmatas lapas ir tukšas — kopš brīža, kad mans dēls man rokās ielika Svētā Franciska figūriņu, es neesmu tur rakstījusi ne zilbes. Bet tagad es rakstu, pierakstu, ko tonakt man stāsta Klusējošais Vējš.
Reiz pie kāda liela ezera dzīvoja ļaudis. Kādu aukstu ziemas nakti kādā no namiem virs uguns sāka šūpoties katls. Neviena telpā nebija, vien veca, sirma sieviņa. Katls šūpojās un šūpojās.
Vecā sieviņa vērās un vērās, līdz teica: "Man nav vairāk spēka. Es esmu veca kā pasaule. Es nevaru." Nav mana kārta, mans laiks, tagad jānāk nākamajai.
Mazā meitene, kura arīdzan mita šajā namā, klusu apvaicājās: "Vecmāmiņ, kas noticis?" Bet tobrīd jau vigvamā bija saskrējuši visi ciema ļaudis un vaimanāja: "Mēs visi mirsim, mirsim!" Tie visi zināja, ko nozīmē katla vienmuļā šūpošanās, tie visi redzēja ļaunumu nākam, taču neviens nedarīja nekā un neko.
Meitēns klausījās, klausījās ļaužu vaimanās un tad teica: "Man vajadzīgas divas bērza koka nūjas. Tik garas kā manas rokas."
Ļaudis izbrīnījās, bet vecā sieva klusu māja ar galvu. Kāds atrada nūjas un pasniedza tās meitenei.
Naktī kļuva tik auksts, ka koki plaisāja no pašas serdes, upes sastinga. Pāri pakalniem nāca izsalkuma un tukšuma gars — tikpat garš kā visgarākā priede. Kur Windigo kājas skāra zemi, tur sniegs kļuva melni sarkans kā biezu asiņu noklāts.
Meitene apvilka trejdeviņas ādas un devās laukā — pretim milzim. Gan tāpēc, ka bija viņas laiks, gan tamdēļ, ka vairāk nebija vecmāmuļas kārta. Ļaudis bijās un baidījās, tie neticēja, ka meitēns ko paveiks, tie piesauca veco sievu un lādēja to par nespēku. Tikmēr mazā meitene ieelpoja dziļi, dziļi — vecmāmuļa tai bija iedevusi mazu trauciņu ar sīvu, melnu šķidrumu. "Asinis pret asinīm, melnums pret melnumu, inde pret indi," viņa teica. Meitene ievilka nāsīs melno, lipīgo bērza darvas dvingu un piepeši sāka augt — auga aizvien lielāka un lielāka. Lai nostātos pretī kam tik uzpūstam un lielam, tik svešādam un aukstam, arī viņai vajadzēja jaudu izdīgt lielumā. Un tad jau viņa bija tikpat liela kā izsalkušais gars, kas glūnēja viņas deguna galā. Meitene pastiepa rokas. Ar pirmo bērza nūju viņa nogāza milzi zemē. Ar otro sašķaidīja tam galvaskausu. No bērza grebtajās nūjās, tikpat garās kā viņas rokas, mita spēks.
Tad meitēns pasmēla piciņu karstu tauku, dzīvnieku tauku, ko vecmāmiņa bija tai steigā iedevusi līdzi. Un pamazām, pamazām kļuva sīciņa un trausla — atkal cilvēks, atkal pati.
Saskrēja ļaudis un sāka cirst Windigo gabalu gabalos. Viņa rumpis bija no ledus — viss no salta ledus.
Bet pašā viducī — pašā ledus serdē. Tie atrada cilvēkbērnu ar tukšu sirds serdi, kurā svilpoja vējš.
© ININ NINI · Visas tiesības aizsargātas